Profesija, kurā ar pussirdi strādāt nevar

22.03.2017 / www.smiltene.lv

Pirmo cimdu pāri par veterināro pakalpojumu sniegšanu Smiltenes tehnikuma veterināro priekšmetu skolotāja, vietējo iedzīvotāju ļoti cienītā un mīlētā veterinārārste Biruta Birkenšteina nopelnīja septiņu gadu vecumā. Pacientu saimnieki zina: daktere pacels telefona klausuli arī tad, ja zvans, izmisuma vadīts, atskanēs vakts vidū. Izglābtie pacienti viņu sveicina. Cits ar skaļu: “Vau!” Cits – ar “Ņau!”, bet visbiežāk ar draudzīgu: “Mū!” Dzīvē tā iznācis, ka dakterei visvairāk iznācis strādāt ar lielajiem dzīvniekiem.

Ja bērnībā Birutai kāds būtu teicis: “Tu dzīvosi pilsētā,” viņa atbildētu: “Nemūžam!” Pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (tagad – Latvijas Lauksaimniecības universitātes) beigšanas viņai dota iespēja izvēties – strādāt veterinārajā pārvaldē vai laboratorijā. Taču Birutai vienmēr bijusi iekšēja sajūta, ka viņai vajag laukus. Un viņa jutusies neizsakāmi laimīga, kad kopā ar vīru varējusi doties uz Variņu pagastu, kur abiem piešķirta līvānu māja ar kūti un nelielu zemes gabaliņu. “Mamma un vīramāte uzdāvināja pa grūsnai govij, vīra darba biedri, atnākot iedancot māju, atnesa sunīti, kuru nokristījām par Rembi. Tā sākās mūsu patstāvīgā dzīve.”

Daktere nav par dzīvnieku dāvināšanu, bet viņai pašai vismaz četri ir uzdāvināti. Un visi saimniecei dāvājuši daudz prieka.

Biruta uzskata: bērni, kuriem bērnības mājās bijuši dzīvnieki, izaug labsirdīgāki. “Viņi neraustīs kaķi aiz astes un nedarīs pāri dzīvniekiem, kā to ik pa laikam lasām sociālajos tīklos. Protams, mamma un tētim jārēķinās: solījumi tīrīt būrīti un kaķa kastīti vai izvest pastaigāties sunīti var aizmirsties. Bet tā mīlestība, ko bērnos atraisīs ģimenes kopīgās rūpes par dzīvnieku, nekur nepazudīs.”

Birutas mājās vienmēr bijuši dzīvnieki. Un viņas stāsti par tiem ir tikpat aizraujoši kā Džeralda Darela grāmatas. No bērnības dakterei visvairāk atmiņā palikusi gotiņa Zvaigzne ar baltu “zvaigznīti” uz pieres. “Jau no četru gadu vecuma man brālis lika viņu pārsiet un arī slaukt, jo tas esot sieviešu darbs. Kad par to uzzināja mamma, viņai, protams, bija iebildumi. Bet ar Zvaigzni mums vienmēr bija īpaša saikne. Kaut reiz gotiņa, kamēr dīķī peldējos, sagremoja vienu no manām skaistākajām kleitām ar  skaistu oranžu žirafi uz krūtīm.

Vēl bērnībā vienmēr biju kopā ar suni Ami. Ja vecāki nevarēja mani atrast, tad sauca Ami. No kuras puses Amis nāca, turpat varēja droši meklēt arī mani. Ne reizi vien viņa būdā pagulēju diendusu.  Protams, mājās bija arī teļi, govis, jēri un sivēni. Iespējams, tāpēc man viņu liktenis nav vienaldzīgs joprojām. Ja redzu, ka kāds dzīvnieks slimības vai neaprūpēšanas dēļ iet postā, nepažēloju pusstundiņu un palieku pie viņa ilgāk. Parunājos, samīļoju un bieži notiek brīnums. Manuprāt, dzīvnieki padara šo dzīvi bagātāku. Pārnāku nogurusi no darba un pirmais, ko daru – paskatos,  vai kaķim bļodiņā ūdens un suns ir paēdis. Šīs rūpes palīdz novērst domas no visa sliktā. Viņi tā prot izklaidēt…”

Ja dzīvotu laukos, Birutai noteikti būtu arī gotiņas. Šobrīd daktere priecājas par iespēju tās apciemot kā veterinārārste. “Paradoksāli, bet strādājot laukos, “baterijas” uzlādējas, kamēr divas stundas pastaigājot pa galvaspilsētas lielveikaliem, jūtos tik piekususi, ka gribas ātrāk uz mājām.”

Daktere Birkenšteina nešaubās – arī suņiem un kaķiem ir savs liktenis. “Nekas šajā pasaulē nenotiek nejauši. Agrāk ļoti pārdzīvoju, ja kādam dzīvniekam neizdevās palīdzēt. Melotu, ja teiktu, ka sirds nesāp arī tagad, bet gadiem ejot, nākas vien samierināties – ir lietas, kuras cilvēks nevar mainīt.

Un vēl – mazliet žēl, ka mums ir tik maz iespēju pavērot dzīvnieku attiecības, kurās vēl nav iejaucies veterinārārsts. Kā viņi rūpējas viens par otru un par saviem pēcnācējiem, kā nosaka bērniem robežas. Tas ir tik interesanti un pamācoši.”

Bērnībā

“Bērnībā mamma mūs ar brāli jau no agra vecuma radināja pie darba. Bija jāravē bietes, jāplūc lini. Abas ar mammīti agri no rīta braucām uz Preiļiem tirgot sivēnus. Mamma neprata krieviski, es skolā biju iemācījusies. Reiz piebrauca pilns autobuss ar pircējiem no Pleskavas. Ieraugot tik “lielu” pārdevēju, kura turklāt runāja krieviski, mūsu sivēni tika izpirkti pirmie.

Toreiz, kad vajadzēja agri celties un linu laukā pavadīt visu garo dienu, domāju: nekad mūžā nebūšu lauksaimniece! Tagad uzskatu: darbs mani norūdīja un lini bija tik skaisti! Kā Raimonda Paula dziesmā. Man nav jāčīkst: “Tas ir grūti un tas...””

Birutai vienmēr paticis visus mierināt un iestāstīt brīnumu lietas, lai tikai cilvēki nepadodas. “Arī pati - brīžos, kad rokas nolaižas un šķiet: vairs nav citu “vaļasprieku” kā brīvdienās iztīrīt māju, pabarot savu saimi un labākajā gadījumā izlasīt rakstu kādā žurnālā, sāku sev stāstīt: cik patiesībā esmu laimīga! Man joprojām ir dzīvi abi vecāki! Ir brālis, divi brīnišķīgi dēli un vedekla! Jāatzīst – esmu arī mazliet naiva, ticu labajam cilvēkos. Bet varbūt tā ir vieglāk, nekā visā saskatīt tikai aizdomīgo un slikto?”

Vasarā Birutai patīk rušināties pa dārzu. “Neesmu ļoti čakla un rūpīga dārzniece, bet tas, ko iestādu aug. Ja vīrs nenopļauj. Tad baros un viņš nesaprot: “Vēl, taču tik daudz palika!””
Skolotāju Birkenšteinu mīl arī lielākie palaidņi. “Man ir svarīgi atrast kopīgu valodu ar visiem. Un patiesībā – starp jauniešiem, kas atnākuši uz tehnikumu mācīties veterinārmedicīnu, neviena sliktā nemaz nav bijis. Viņi visi ir līdzjūtīgi. Varbūt kāds sākumā mazliet bailīgs un nenovērtē sevi. Bet, kad notic, viss ir labi.

Arī pati bērnībā nekāda paklausīgā nebiju. Tā kā brālis bija par mani septiņus gadus vecāks, tad manas dienas lielākoties pagāja, kopā ar lielākiem puišiem spēlējot kariņus, kārtis un interesējoties par mašīnām un traktoriem. Biju ļoti ziņkārīga. Arī tad, ja vecāki kaut kur neļāva iet, vienalga – aizgāju un apskatījos. Mamma, ejot kolhoza darbos, mani reizēm ieslēdza istabā un teica: “Gar mežu staigā lapsas un čigānietes. Ja līdīsi laukā, tevi nozags!” Tiklīdz mamma gabalā, tā es – pa logu laukā un tā līdz vēlai tumsai. Ātri sapratu, ka nekādas čigānietes un lapsas mani prom nenesīs.

Aiz gara laika sastrādāju arī dažādas blēņas – izslaucu aitas un pielēju klāt govs pienam, ko pieaugušie pēc tam aizveda uz pienotavu. Kad parādījās B grupas vitamīni, “špricēju” tos pēc kārtas visām govīm, jēriem un sivēniem. Kad “zāles” beidzās, “špricēju” ūdeni dīvāna mīkstumos.

Sešu gadu vecumā sameloju  mammaas krustmātei, ka protu kastrēt sivēnus. Viņa noticēja, es kā “liela profesionāle” visu izdarīju un nopelnīju pirmo cimdu pāri.
Mums pie mājas bija liels osis un man reizēm patika tajā uzrāpties gandrīz līdz galotnei un gaidīt, kad tētis brauks mājās. Viņš nebija tik stingrs kā mammīte. Dažreiz, sēžot oša galotnē, domāju: kas notiks, ja nositīšos? Tad vajadzēs mani mazu aprakt. Bet eksistenciālās pārdomas vienalga neatturēja kāpt vecajā osī atkal un atkal.”

Cik gadiņu, tik radiņu…

Birutai patīk kopt kapus. Viņas pārziņā ir dzimtas kapi Preiļu pusē, kur dzimta joprojām sanāk kopā kapusvētkos. Skolotājai ir svarīgi uzturēt saikni ar tuviniekiem. Viņa joprojām regulāri satiekas arī ar trešās pakāpes māsīcām un zina vārdus visiem radiniekiem trīs paaudzēs. Gaidot “apaļo” dzimšanas dienu, viņai bieži jautāts: “Cik tad tev būs to ciemiņu?” – ““Cik gadiņu, tik radiņu,” atbildēju. Birutai patīk svinēt dzimšanas dienas – tā ir laba iespēja satikt savus mīļos. “Man nav goda rakstu, kādus bija pieņemts pasniegt “apaļajās” jubilejās padomju laikā, bet ballēties vienalga gribas. Kaut gan – trīs lieli sasniegumi man ir  – divi dēli un mazmeitiņa!

Dāvanas nav svarīgākais. Bērnībā gan domāju savādāk. Kādā dzimšanas dienā bija atnākusi ciemos attāla radiniece, kurai mamma šuva kleitu. Viņa par manu īpašo dienu neko nezināja. Mamma piekodināja, lai nesaku – cilvēks jutīsies neērti. Bet tiklīdz mamma aizgāja uz otru  istabu pēc diega spolītes, es viņai uzreiz klāt: “Tante, vai tu zini, ka man šodien ir dzimšanas diena?” Viņa, kā jau mammīte paredzēja, jutās ļoti neērti un sameklēja man savā maciņā spīdīgu “sudraba” rubli. Biju laimīga. Taču šobrīd visvairāk iepriecina pašu rokām gatavotās dāvanas. Šajā ziņā mani vairākkārt ļoti patīkami pārsteiguši audzināmie kursi.

Un, ja vēl audzēkņi pasaka: “Jūs esiet pati labākā skolotāja!” Vienalga, vai teiktais ir lišķība vai domāts no sirds, tas tik un tā sasilda sirdi un gribas censties, lai būtu vēl labāka (smejas). Man patīk strādāt ar jauniem un interesantiem cilvēkiem. Reizēm, kad nav tik priecīgs prāts, kā gribētos, viņi izstāsta anekdoti vai parāda kādu triku un atkal jāsmejas. Nedusmojos, ja dzirdu audzēkņus sakām: “Re, kur nāk mūsu Biruta!” Tātad viņi mani uztver kā savējo! Satiekot skolas absolventus, man patīk parunāties un uzzināt, kā viņiem visiem iet. Arī tiem, kuri nav mācījušies manā audzināmajā kursā.”

Pasaules gals

“Skaisti, bet, droši vien, te esmu pirmo un pēdējo reizi, jo šeit ir pasaules gals,” Biruta domājusi 1986. gadā, kad kopā ar kolēģiem no Bebrenes tehnikuma (tagad – Bebrenes vispārizglītojošā un profesionālā vidusskola) ieradusies Smiltenes tehnikumā uz veterinārmedicīnas skolotāju sporta pasākumu. Nu jau divdesmit gadus viņa ir smilteniete un astoto gadu – Smiltenes tehnikuma veterināro priekšmetu skolotāja. “Jūtos šeit kā savējā, bet saprotu jauniešus no Latgales un Kurzemes, kas, kāpjot mūsu zinību kalnā, saka, ka šeit ir kā Tatros,” smaida skolotāja.

To, ka viņa būs veterinārārste, Biruta zinājusi jau pamatskolas sestajā klasē. Kad mamma vairākas dienas cepusi un šmorējusi, bet gotiņai palīgā izsauktais veterinārārsts tā arī neatbraucis. “Domāju – tu esi gudra meitene, bet izrādās – muļķe, ja gribi visu turpmāko dzīvi pavadīt “pufaikā” un gumijniekos! Kad tev sāpēs mugura un kājas, tu atcerēsies manus vārdus,” uzzinājis par Birutas nākotnes nodomiem, teicis matemātikas skolotājs. Taču – ja līdz šim Biruta sevi spējusi viegli iztēloties gan par traktoristi, gan - oficianti,  gan par sporta ārsti un skolotāju, tad pēc minētā notikuma domas vairs nav mainījušās – viņa būs veterinārārste, un mammai nekad vairs nevajadzēs šīs profesijas pārstāvju priekšā pazemoties. Pēc Bebrenes tehnikuma beigšanas bijis vilinājums – uzreiz sākt strādāt, bet obligātās sadales dienā braukusi no kursabiedrenes kāzām, pa ceļam saplīsis autobuss. Kad nonākusi galamērķī, labākās vietas jau izdalītas un mācību daļas vadītāja teikusi: “Tev jāiet mācīties uz Jelgavu un jānāk atpakaļ par mācībspēku!” Taču dzīve ieviesusi savas korekcijas. Pēc augstskolas beigšanas ceļš aizvedis uz Variņu pagastu.

Biruta ir strādājusi gan dažādās liellopu novietnēs, gan cūku kompleksos un vienu brīdi arī -  kautuvē. Taču pienācis brīdis, kad vēlējusies savu pieredzi nodot tālāk jauniešiem. Šobrīd viņas laika lielāko daļu  aizņem darbs skolā, bet Biruta joprojām ir arī praktizējoša veterinārārste, jo uzskata – skolā vienlīdz svarīgas ir gan teorētiskās, gan praktiskās zināšanas. “Kā man jauniešiem neizstāstīt, ja naktī esmu bijusi palīgā govij, kurai sagriezusies dzemde?”

Skolotāja ar smaidu atceras savu pirmo darba dienu Smiltenes tehnikumā – uz svinīgo pasākumu atskrējusi gandrīz pa taisno no kūts - vajadzējis glābt kārtējo pacienti.

“Saimnieki man uzticas un labprāt pieņem, ja ierodos palīgā kopā ar asistentiem, kuri vēl tikai mācās.  Arī tas ir tik svarīgi,” uzsskata skolotāja un veterinārārste.

Nakts – pārdomās par Gauju

“Bieži, ja saimnieks ļoti pieķēries savam mājdzīvniekam, pirmajam nākas palīdzēt viņam. Protams, vislaimīgākā jūtos tad, ja mana prognoze nesakrīt ar saimnieka ļaunajām aizdomām. Ja pretī viņa: “Viss ir cauri!” varu teikt: “Viss būs labi!” Taču dažreiz zvaigznes tā sagriezušās, ka dari visu iespējamo un nelīdz! Taču saimnieks atceras: “Mums jau vienreiz tā bija, tu palīdzēji. Gan jau palīdzēsi arī šoreiz! Mēs tev ticam kā Dievam!” Un es pēc tam visu nakti neguļu un domāju par viņa Gauju vai Abulu. Jo – kā tad Dievs var pievilt?”

Tālāk seko stāsts par onkulīti, kurš piezvanījis: “Dakter, mums ļoti liela nelaime notikusi!” “Kas notika – sieva nomira? Māja nodega?” – “Nē, govij viens ceturksnis iekaisis!” Izārstējām. Tagad viņš zvanot parasti saka: “Man liela nelaime nav, tikai govs saslimusi!””

Pa šiem gadiem dakterei nācies palīdzēt visdažādākajiem pacientiem. Novērst pirmsdzemdību depresiju šinšilai, glābt lamatās iekļuvušus kaķus, tīklos sapinušos gulbjus un stārķus ar aizlauztiem spārniem. Tomēr visbiežāk viņas pacienti ir lielie lauksaimniecības dzīvnieki. “Vēl man ļoti patīk ārstēt cūkas,” atzīst daktere. “Ja gotiņa reizēm savu slikto pašsajūtu izrāda pāris dienas pirms aiziešanas, tad cūka – tiklīdz saslimst – tā guļ, neēd un nepārprotami izrāda, ka viņai nepieciešama palīdzība.”

Tu neesi nīkule! Tu būsi veterinārārste!

Daži pacienti pēc atveseļošanās kļūst par dakteres labākajiem draugiem. Kā, piemēram, kaimiņu suns Homērs, kurš ārstēšanās laikā sācis kaukt kā sirēna, tiklīdz ieraudzījis Birutai rokās šprici. Taču tagad, satiekot labdari, raugās viņā ar tik mīlošām acīm… Viņi abi zina – šī saikne ir uz mūžu.

“Vēl ir viena gotiņa, kurai reiz izglābu dzīvību. Vienmēr, kad aizbraucu uz šo saimniecību, viņa pienāk man klāt, ieliek galvu azotē un tur… Tad paliek tik silti un labi… Un atkal vari strādāt – ar samaksu vai bez.”

Taču ir arī govis, kuras, ieraugot veterinārārsti, ieņem draudošu pozu, kārpa ar kājām zemi un liek nepārprotami saprast: “Nenāc man klāt!”

Ja Birutai vajadzētu veterinārārsta profesiju atspoguļot gleznā, viņa gleznotu vīru, kuram galvā cepure ar lielu, zilu krustu, rokās – koferis ar zilu krustu. Vīrs simbolizē spēku. Un vēl tajā gleznā būtu liels bullis, kuram astē ieķēries suns. “Jo suns noteikti sargā, lai bullis neuzbruktu veterinārārstam,” smaida daktere.

“Tagadējie tehnikuma audzēkņi praksē ārzemēs ārstējuši arī tīģerus, mērkaķus, lauvas un pumas, bet man kā tajā senajā studentu dziesmā: “Sugas bullis uzpūties!”

Kādas īpašības veterinārārsta darbā nepieciešamas visvairāk? – Svarīga ir gan sirsnīga un iejūtīga attieksme, gan būt atvērtam jaunām zināšanām visa mūža garumā,” uzskata daktere. “Medicīna un tehnoloģijas visu laiku attīstās, tāpat mainās dzīvnieku šķirnes. Šajā profesijā ar pussirdi strādāt nevar.”

Skolotājai visbēdīgāk paliek, redzot, ka jaunieši, saprotot, ka darbā nāksies sastapties ar grūtībām, pagriežas un aiziet. “Agrāk audzēkņi vairāk rāvās uz praktiskajiem darbiem. Tagad aizvien biežāk atnāk tādi, kuri labprāt visu vērotu no malas un nedarītu neko.

Dažreiz jaunietim sākumā grūti pieņemt -  lai dzīvnieku izārstētu, jābūt gatavam tam, ka viņam var sāpēt. Diemžēl, ne vienmēr par labākajiem veterinārārstiem kļūst tie, kas gatavi glābt katru zirneklīti un nest pāri ceļam skudras. Taču tajā pašā laikā liels prieks par tiem jauniešiem, kuri jau diezgan ātri prot novērtēt reālo situāciju un saprot – ir viņiem vajadzīgais spēks, veselība un izturība, lai strādātu ar lielajiem lauksaimniecības dzīvniekiem, vai nav. Daži tā arī godīgi pasaka: “Man tas būs par smagu, labāk iešu uz klīniku pie mazajiem dzīvniekiem.””

Skolotāja atceras, kā pati veikusi pirmo sekciju. “Pārgriezu teļa vēdera plēvi, parādījās zarnas… Protams, palika slikti, bet sev iestāstīju: “Tu neesi nīkule! Tu būsi veterinārārste!” Arī pēc tam dakterei dzīvē ne reizi vien vajadzējis sevi iedvesmot: “Saņemies! Tu to vari!” “Joprojām atceros pirmos teļus, kurus vajadzēja nokaut. Bet padomju laika likumi bija skarbi: ja dzīvnieks nobeidzās, tad par to bija jāmaksā vai nu kopējam vai veterinārārstam. Neatkarīgi no nāves cēloņa. Tāpēc, jūtot tuvojamies nenovēršamo, vienīgā izeja bija: pārvērst nāvei nolemto gaļā.”

Menedžments kā “Ceplī”

Ģimenē, runājot par Birutu, ne reizi vien izskanējis mātes Terēzes vārds. Viņai vienmēr svarīgākais bijis darba rezultāts un tikai tad, lai par darbu kaut kas ieripotu arī maciņā. “Kad vecākais dēls man reizēm norāda uz trūkumiem menedžmenta jomā, tad parasti viņam lepni atbildu kā filmā “Ceplis”: “Man bija darbs, man ir un būs darbs! Līdz ar to man bija, ir un būs nauda!” Veterinārārsts – tā ir ļoti cēla profesija un lepojos, ka piederu šai saimei.”

Abi Birutas dēli ir Smiltenes tehnikuma absolventi. “Vecākais - Dāvis izmācījās par viesnīcu pakalpojumu speciālistu, bet izlaiduma dienā pateica: “Par viesnīcām vairs nerunāsim!” Iestājās Transporta un sakaru institūtā. Tagad ir loģistikas speciālists. Jaunākais, Linards pirms gada ieguva veterinārārsta asistenta diplomu. Viņam jau no mazām dienām ļoti paticis dzīvoties pa kūti, palīdzēt vecmāmiņai.. Linards ir pieņēmis teļus  un slaucis govis, daudziem zirgiem iemācījis uzvesties. Viņam patiešām ir talants sajust un izprast dzīvniekus, bet pagaidām vēl nezinām, vai izvēlētā profesija viņam būs uz mūžu.”

Skolotāja priecājas par saviem jaukajiem kolēģiem, kas ir kā viena liela un draudzīga ģimene. “Strādājot saimniecībās, esmu ļoti daudz mācījusies no kolēģes veterinārijā, skolotājas Ineses Dūjiņas. Savukārt par teorētiskajām zināšanām vislielākais paldies mūžībā aizgājušajam ilggadējam Smiltenes tehnikuma skolotājam Voldemāram Daijam, ar kuru bieži sarunājāmies laikā, kad viņš strādāja paraugu pieņemšanas kabinetā pie BIOR.

Mājas labais gariņš

Sarunas noslēgumā mums pievienojas arī Birutas mammīte Monika, kurai tagad visas meitas bērnībā darītās blēņas aizmirsušās. “Dievs, dod katram tādu meitu! Esmu aprūpēta kā karaliene! Saka gan, ka vecus kokus pārstādīt nevar, bet man Smiltenē patīk. Zinu – ja vajadzēs, uzreiz kāds atskries palīgā!” Abas smiedamās atceras, kā Biruta reiz bērnībā saskaitījusi, cik kaķenei vēderā kaķēnu. “Meita visu laiku man nelika mieru – no kurienes atskrien tie sivēni? Pavasarī gandrīz katru dienu pa bariņam klāt. Teicu – viņi atnāk  no meža. Biruta, izstaigājusi visapkārt kūtij, nevienu spraugu neatradusi, iegājusi pie cūku mātes un gaidījusi. Ar to arī mūsu noslēpumi beidzās…”
“Agrāk domāju: mamma ir par daudz pedantiska un stingra. Bet tagad esmu tik laimīga, ka viņa ir šeit. Nav vairs jāuztraucas, kā viņai tur, 200 km attālumā, klājas. Mammīte ir mūsu mājas labais gariņš. Joprojām dzīvespriecīga un par visu pateicīga.”


 
Baiba Vahere

 

Pēdējās izmaiņas: 19.03.2019 15:48:07
Copyright © 2011 Smiltenes novada dome. All Rights Reserved.
Pārpublicējot informāciju, atsauce uz Smiltenes novada domi ir obligāta!
Web design & programming: SIA LaGET
             
             
« Marts 2019 »
25
26
27
28
12
3
4
5
6
7
8910
11
12
13
14
15
16
17
18
19
20
212223
24
 
 
 
 
 
 
 
Operatīvās rīcības dienests